Dzirdot šādu stāstu, atliek vien aizdomāties, ka ir dzīvnieki, kuri ir daudz cilvēcīgāki par dažu labu cilvēku.
Marta sākumā divas meitenes, viena deviņus, bet otra sešpadsmit gadus veca, devās uz veikalu pēc produktiem. Neskaitot iepirkuma maisiņus, meitenēm rokās bija arī telefoni, kuros viņas laiku pa laikam ielūkojās.
Vienā no ieliņām viņas pēkšņi ielenca astoņu cilvēku kompānija. Visi bija pieauguši vīrieši, netīrām drēbēm – varēja redzēt, ka tikko atgriezušies no kārtējās haltūras. Viens no vīriešiem paķēra jaunāko meiteni Mašu aiz kapuces un teica: “Eu, maziņā! A, nu, ka atdod telefonu!” Sevis sacīto viņš papildināja ar to, ka sāka lauzt meitenei roku otrādi.
Vecākā māsa centās aizsargāt savu māsu un iesita uzbrucējam ar somu. Tad pārējie vīrieši sāka draudēt arī viņai. Neskatoties uz palīgā saucieniem, neviens no garāmgājējiem neapstājās, lai meitenēm palīdzētu. Ieraugot bīstamo kompāniju, visi centās pēc iespējas ātrāk kaut kur mukt…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
